Kafijas vēsture

Visbiežāk sastopamais mīts, kas stāsta par kafijas izcelšanos, ir saistīts ar kazām. Kādu dienu kazu gans no Abesīnijas (Etiopijas) vārdā Kaldi ieraudzīja savas kazas lēkājam ap kādu krūmu, kāri gremojam mazas sarkanas odziņas. Kad gans tās bija nogaršojis un izjutis to enerģizējošo iedarbību, viņš par to izstāstīja vietējā klosterī. Mūki atklāja, ka novārot pupiņas ūdenī, tiek iegūts dzēriens, kas palīdzēja tiem palikt nomodā vakara lūgšanu laikā. Un tā radās vesela industrija.

foto: Kozymel

Kaut arī tā ir tikai leģenda, nesen iegūtās botāniskās liecības apstiprina, ka Arābijas kafija jeb coffea arabica ir cēlusies Centrāletiopijas plakankalnē. Aptuveni pirms 1000 gadiem tā tika ievesta Jemenā, kur tā tiek audzēta kopš 6. gadsimta. Sākotnēji, arābi gatavoja raudzētu dzērienu no zaļajām pupiņām, ko sauca par „qahwash” (arābu valodā tas nozīmē vīns).

Tikai 13. gadsimta beigās kafijas pupiņas sāka grauzdēt un malt. Kad Kairas un Mekas pilsētās tika atvērtas pirmās kafejnīcas, kas tika sauktas par „kaveh kanes”, kafija kļuva par visai sabiedrībai pieejamu dzērienu, un tika izmantota ne tikai reliģiskiem vai medicīniskiem nolūkiem kā pirms tam.

Līdz 16. gadsimta sākumam kafijas sēklas bija izplatījušās uz austrumiem no Ēģiptes, Sīrijas, Konstantinopoles utt. Tās piesaistīja Ziemeļeiropas ceļotāju un tirgotāju uzmanību. Holandieši bija pirmie, kas 17. gadsimta vidū sāka audzēt kafiju komerciāliem nolūkiem, aizvedot kafijas stādus uz savām kolonijām Tālajos Austrumos – uz Ceilonu (Šrilanku) un Javu. Vēlāk franči ieveda kafijas sēklas Jaunajā pasaulē – savās kolonijās Centrālajā un Dienvidamerikā.

Līdz 18. gadsimta beigām kafija bija kļuvusi par veiksmīgu komerciālu kultūru Brazīlijā. Šodien Brazīlija ir kļuvusi par galveno kafijas ražotāju – saražojot vienu trešdaļu no pasaulē nepieciešamā kafijas daudzuma.